Ar šādu domu skolas kolektīvs aicināja pieminēt
brīvības cīnītājus Lāčplēša dienā.
Ar lāpām un svecītēm jaunieši, ģimenes, vecāki ļaudis
devās uz parku, lai Salacas malā pulcētos pie ugunskura. Lai domās
teiktu paldies un svecītes liesmiņai līdzi sūtītu savas sirds uguntiņu
lielajā kopības straumē.
Pēc skolēnu un mūzikas skolotājas Intas Jurkas
dziedātajām dziesmām klātesošos uzrunāja direktora vietniece
audzināšanas jomā Antra Rudzīte: Laiku pa laikam mūsu tautai raud
grūtdieņi un lūdz, - kaut rastos varoņi ar Lāčplēša garu!
1919. gadā cīnoties pret bermontiešiem, 1989. gadā
cīnoties pret padomju okupantu varu, 2007. gadā ...
Jā, arī šodien grūtdieņi sauc kur tu esi varoni ar
Lāčplēša garu? Kur Tu esi?
Kāpēc sauc, ja mēs esam brīvi, ja mēs esam savā zemē?
Un tomēr, ļoti, ļoti šajās dienās, arī šajā svētku
dienā vajadzētu domāt un just sevī vai manī ir Lāčplēša spēks? Vai
manī ir Lāčplēša gars? Vai tikai tas dziesmā glabājas?
Skolas direktors Juris Krastiņš: Latvietis savu
spēku smeļas vēsturē, savu mieru iegūst pārdomājot, kāda dzīve bijusi un
kāda tā būs uz priekšu. Tā tas notiek vairākas reizes gadā. Es arī
kādreiz domāju, vai esmu šīs valsts patriots, kad velku
sarkanbaltsarkanu kreklu un dodos skatīties futbolu vai hokeju un saucu
Urā! Saraujam! Uz priekšu Latvija! Vai ikdienā esmu tik liels
patriots, kā bijis mans vectēvs, kā bijuši mūsu līdzgaitnieki vēsturē?
Šajā laikā varam aizdomāties, vai šodien piedzimst Lāčplēsis? Vai kāds
no līdzcilvēkiem ir tikpat drošsirdīgs un vēsturiski stiprs, vai viņu
darbs pēc 50, 100 vai vairāk gadiem būs šādā novērtējumā, kad visa tauta
teiks paldies? Ar novēlējumu apstāties, padomāt un ar gaišu skatienu
iet pretī Ziemassvētkiem apsveicu jūs šajā dienā.
Noslēgumā skolotāja Antra Rudzīte teica: Šī ir
diena, kurā pieminam kritušos varoņus un šodien Latvijā pirmo reizi
sēro arī par tiem, kas miera laikā mūsu zemē ir gājuši bojā
Dzimtenes vārdā, citur, pildot savu pienākumu. Šodien šajās ģimenēs
ir lielas sēras, bet valsts, mēs, sakām viņiem paldies. Paldies
visiem staiceliešiem, kas atnācāt šeit, lai mirkli būtu kopā domās.
Ir mūsu tautā spēks, ir mūsu tautā Lāčplēša gars, ir mūsu acīs
griba, lai būtu labāk!
Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Ne tik viegli masti lūst...
Pūt vējiņi, kamēr pūšas,
Kamēr buras ir kur pūst....
Ar svecītēm noformētu auseklīti Salacas straume
aiznesa uz jūru.
Pēc pasākuma ar neikdienišķu noskaņu devāmies mājup.
Un bezgala silti, ja tumšajā pilsētā tu pēkšņi ieraugi - kādā logā
iedegta maza svecītes liesmiņa. Tāda kopības sajūta rodas.
sanne.lv
